pirmdiena, 2017. gada 13. marts

Māris Bērziņš Svina garša.

Šo grāmatu izlasīju samērā ātri un ne jau tāpēc, ka traki aizrautīga būtu, bet tāpēc, ka jāatdod bibliotēkā. Man parasti patīk lasīt  par šo laiku Latvijā (1939-1941).bet šoreiz nu tā...
Man visu laiku likās manāma pār-centība, pār-spīlētība šo visu atspoguļot it kā ielienot tai laikā: notikumos, valodā. Lasot varēja ļoti manīt it kā varoņi visus notikumus kas vēl priekšā jau zina... Man traucē šo grāmatu novērtēt kā tiešām labu tieši šis pāaaar....

otrdiena, 2017. gada 28. februāris

Alīna likteņa celtā un likteņa gremdētā.

Turpinu lasīt Annas Skaidrītes Gailītes romānus. Šis izlasījās ļoti ātri. Grāmata patika, lai arī zinu, ka daudziem ir pretējs viedoklis. Kā visiem normāliem :))) cilvēkiem arī man lasot grāmatu gar acīm zibēja filma.... gan lauki, gan Rīga, gan arī tālās zemes... Lasot ik pa laikam pašķīru lappuses ar fotogrāfijām, lai manā  filmā Alīna būtu kā no foto. :)))

Mani gaida jau nākamie Gailītes romāni.







Sandra

Līderis bez titula.

Šī ir Robina Šarmas sestā grāmata ko izlasīju. Un laikam gribas teikt- visas vienādas. (neskaitu citātu grāmatu)
Katrā ziņā vismaz pēdējās lasītās ir ar vienādu sižeta līniju. Es nesaku, nelasiet... nē.. lasiet!, ..... vismaz lai zinātu kas ir kas. Lai vai kā, es noteikti lasīšu arī viņa nākamās grāmatas.

Protams, atziņas kā vienmēr var izlasīt kaudzēm.

~Būt līderim bez titula nozīmē iedvesmot un pacelt apkārtējos. 

~Visās grūtībās jāprot saskatīt svētības. Tāda veida domāšana prasa treniņu. 

~Tikai tumsā var saskatīt zvaigznes.

~Lai vai kā, es ieteiktu vienkāršot savu ikdienu un izslēgt visas mazsvarīgākās lietas, atbrīvojiet vietu tam,kas ir patiesi svarīgs. ............. Noskaldi visu lieko, lai varētu paveikt darbu. Katru sava laika minūti izmato, darot tikai to, kas tevi ved tuvāk mērķim. Dari mazāk, bet labāk. 

~Pārāk daudzi šajos vētrainajos pārmaiņu laikos ir aizņemti tikai tāpēc, lai būtu aizņemti.

~Jo augstāk uzstādi sev latiņu, jo mazāk tev būs konkurentu.

~ Ticēt sev tad, kad neviens cits tev netic, ir viena no patiesu  līderu svarīgākajām īpašībām. 

~Padari šodienu labāku par vakardienu!

Sandra

trešdiena, 2017. gada 11. janvāris

Akas māja.

Jau rakstīju, ka manā ikdienā ir ienākušas klausāmgrāmatas.... Un tad nu šī bij trešā ar ausīm izlasītā grāmata.

Un nu par Ingas Ābeles grāmatu "Akas māja" Es gan nezinu kas ir rakstnieces radi :)))))) bet man goda vārds visu laiku nepameta doma- ka klausos kādu PSRS laika gabalu :))))  Kapēc?? tāpēc ka teksts ir viena vienīga tēlaina valoda kas ir salikta pilna ar sulīgiem teicieniem, epitetiem utt.. bet!!!- sižeta nav... brīžiem liekas ka piecu teikumu lasījums ir katrs no savas "ōperas".  Manī bieži mājo spīts un es lasu, šoreiz klausos grāmatu līdz galam... tad nu arī šoreiz un visu laiku man pavadīja doma kā tai pasakā par pliko karali :))) tā arī šeit.. vai tiešām nebija neviena kas godīgi pateiktu: sviests.....  Un tāpēc liekas, kā padomijas produkts ko jebkādā kvalitātē atbalsta "pareizie" radi :))))

Lai piedod autore, bet interese par viņas darbiem man vairs pilnīgi nav. Un tad ar smaidu varu domāt, bet ir taču tiiik daudz CITU!!! labu rakstnieku un darbu.......

Bet ļooti patika Gunas Zariņas lasījums.

Sandra

otrdiena, 2016. gada 18. oktobris

Dzīves svinēšana.

Esmu pasākusi dažas grāmatas lasīt ar ausīm :)))) Šī man ir jau otrā klausāmgrāmata.  Vispār man šis lasīšanas veids tīri labi iet pie sirds. :)) 

Par pašu "Dzīves svinēšanu". 
Ja godīgi jāsaka, tad patika sižets, cilvēks aizgājis, pārējie atceras laiku kas bijis kopā ar viņu. Bet!?- tas ! tas bija aprakstīts man nepatika, dažu brīdi likās kā murgs, no kura mani pamodināja pa retam sulīgam teicienam. Es gan neesmu mēģinājusi te guglēt un meklēt no kuras puses ir Ikstenas saknes, bet vārdi vāķi, vāķīšana man bija šādā nozīmē dzirdami pirmo reizi.  Arī tie stāstītāju laiki man likās traki mētāti pa gadiem un pasaulēm.  Un ja man jāsaka, vai es aizdomājos, par dzīves jēgu un cilvēku atmiņām pēc aizgājēja, tad manā dzīvē to pārdomu brīžu ir bijis pietiekoši un romāna noklausīšanās manī neko nemainīja. 

Vienīgais kas man izraisīja smaidu ir tas, ka klausoties es tiešām izšuvu... un ar krāsainu diegu.... :)))))) 

"Viņa domāja, ka mīlestība ir roku darbs. Ka pacietīgi jāsēž pie nepārredzama smalka auduma un, mainot krāsas, rūpīgi jāizšuj. Lai veidojas gluds zīmējums, kurš saglabātos simt gadu un nākamajā paaudzē aiz nākamās radītu neticību, ka tādu darbu iespējams paveikt ar rokām.
Mēs gulējām pie atvērtas krāsns uz grīdas tuvāk ugunij un siltumam, un es viņai stāstīju par rūsas plankumiem, kādus uz veciem izšuvumiem atstāj laiks, par caurumiem, ko tajos izgrauž žurkas vai kodes, par to, kā tie dilst, bezpalīdzīgi gaidīdami savu galu, ja nav neviena, kas tos iznīcinātu. Viņa smaidīdama sniedzās pie manis un teica, ka ticot, ka ir lietas, kas pastāv mūžīgi. Gaisma, kas no krāsns apspīdēja viņas augumu, pastāvēja mūžīgi. Un mana vēlēšanās pieskarties šīs gaismas atspulgam bija mūžīga. Es ļāvos un biju mainīgi krāsains diegs viņas adatā. Un noraudzījos, cik nopietni viņa pūlas mūžībai."

"Dzīvotgriba ir sīksta kā efeja vecos mūros."

"Krāšņiem ziediem ir rūgti augļi."


"Mīlestība ir labāka par dzīvi, un dzērves lido augstāk par debesīm."

Šī nav grāmata, ko es kādreiz lasītu, vai pat klausītos otreiz, arī savā grāmatu plauktā diemžēl to nepaturētu. 

Sandra

otrdiena, 2016. gada 11. oktobris

Kad dievs bija trusis

Sāra Vinmane

Man sagribējās :))) izlasīt kādu grāmatu ne no mana plaukta jeb tā teikt- gribēju vienkāršu parastu romānu :)))) un iegājusi pie Luīzes, teicu, lai man iedod kādu grāmatu. man tika piešķirtas lasīšanas izvēlei divas grāmatas un abu nosaukumos bija vārds Dievs... vienai ar mazo burtu,otrai ar lielo :)

Nu jūs jau sapratāt kuru es izvēlējos....

Grāmata patika, bija laba..patika valoda, tāda savādāka.. ar izteicieniem, domu traktējumu... vārdu salikumiem... Šo savādāko valodu pamanīju jau izlasot pirmās lappuses... li arī grāmatu sāku lasīt pirms trijiem naktī, un otrā dienā lekcijas, man negribējās to nolikt. Izlasīju ātri.. nu priekš manīm, jo es šo grāmatu lasīju arī no rītiem, un pat pa dienu :)))) jāaaa...  man neraksturīgi...

      "Pats pirmais, kas mums jāatrod,"sacīja misters Golans,"ir jēga dzīvot,-un viņš paskatījās uz mazajām, krāsainajām tabletītēm savā saujā un aši norija tās. Un tad sāka smieties. 
      "Skaidrs," es noteicu un arī sāku smieties, taču sāpes, kas iedzēla man kuņģī, kāds psihologs pēc daudziem gadiem diagnosticēja kā nervus. 
      Tad viņš atvēra grāmatu, ko allaž nēsāja līdzi, un sacīja:"Kāpēc dzīvot, ja nav jēgas? Eksistencei ir nepieciešams mērķis, lai spētu ar cieņu panest dzīves sāpes un lai būtu jēga turpināt. Šī nozīme ir jāatrod sirdī, nevis galvā. Mums jāizprot savu ciešanu nozīme." 
      Es skatījos uz viņa vecajām rokām, tikpat sausām kā lapas, ko viņš pāršķīra. Viņš raudzījās nevis manī, bet gan griestos, it kā viņa ideāli jau būtu ceļā uz debesīm.  Man nebija ko teikt, un es jutos spiesta klusēt, tik grūti saprotamu domu sagūstīta.  Toties man drīz ieniezējās kāja: psoriāzes josliņa, patvērusies zem kapzeķes, sāka svilt un tūkt, un to vajadzēja steidzami pakasīt- sākumā lēnām, bet pēc tam ar nevaldāmu sparu, kas izkliedēja burvību istabā.
      Misters Golans paskatījās uz mani, mazliet apjucis. 
      "Kur es paliku?"viņš jautāja.
      Es mirkli vilcinājos, iekams klusu atbildēju:
     "Pie ciešanām." 

     "Vai jūs tiešām nesaprotat?" teicu vēlāk tajā pašā vakarā, kad vecāku viesi klusēdami sēdēja ap fondī trauku. Istabā iestājās klusums, liegi burbuļoja grijēra un Ementāles siera dvakojošais maisījums. 
    "Tas, kuram dzīvē ir savs "kāpēc" spēj izturēt gandrīz jebkuru "kā", "es svinīgi paziņoju un ar uzsvaru piebildu: "Tas ir Nīče."
    "Tev sen būtu jāguļ, nevis jāprāto par nāvi,"sacīja misters Hariss, kurš dzīvoja mājā numur trīsdesmit septiņi. Viņš pastāvīgi bija sliktā garastāvoklī, kopš pērnajā gadā viņu bija pametusi sieva pēc savas šās dēkas ar (čukstus) "otru sievieti". 
     "Es gribētu būt ebrejiete," es pavēstīju,kad misters Hariss iemērca burbuļojošā sierā lielu maizes gabalu. 
"Par to mēs parunāsim rīt,"noteica tēvs, pieliedams glāzēs vīnu. 
   
 Ir rudens, būs ziema un man liekas ka jebkuram atradīsies laiks labai grāmatai.
Sandra

trešdiena, 2016. gada 28. septembris

Sāc Dzīvot!

 Deils Kārnegijs

Šī ir grāmata, ko iesāku lasīt tā dīvaini... Lasīju kādu citu grāmatu, bet tajā bija ieteikts, izlasīt šo... un man kaut kā likās, ka man šī grāmata ir. Neesmu to pirkusi, neplānoju to nemaz lasīt,jo nepiesaistīja nemaz, bet pie manis tā bij nonākusi un ir īpašumā. Nu ko, izlasīšu ar; es nodomāju... 
Grāmata ir par to, kā beigt raizēties par visu un visur... jebšu kā smejas-  beigt ķert kreņķi un sākt dzīvot. Un man šī metode nostrādāja jau pēc pirmajām izlasītajām nodaļām. sagadījās visādi, es biju mierā, bet manas meituces muļķīgajā situācijā uztraucās 1000x vairāk kā to vajadzētu darīt man:)))) jo problēma jau bija man, nevis viņām.... Šobrīd grāmata izlasīta un jau nolikta malā, bet tas nenozīmē, ka es esmu apguvusi šo metodi- neuztraukties, pilnībā. Bet!!- bieži par to cenšos piedomāt. 

Grāmata man patika, lasījās viegli. Un protams kaudzīte ar citātiem, domām ir paprāva.  

Dzīve ir pārāk īsa, lai ielaistos sīkumos. Mums tie nepatīk, mēs sākam uztraukties, jo pārspīlējam to nozīmi... Lai tiktu pāri kaitinošajiem sīkumiem, mums jāparaugās no cita, patīkamāka redzes viedokļa. 

Dzīve slīd prom neticamā ātrumā. Mūsu vērtīgākais īpašums ir šodiena. 

Gudram cilvēkam katru dienu sākas jauna dzīve.

Viena no cilvēka īpatnībām irtā, ka mēs mēdzam "atlikt " dzīvošanu uz vēlāku laiku.  

Un mēs pārāk vēlu apjaušam,ka dzīvot- tas nozīmē izjust katru dienu, katru stundu, katru mirkli. 
Ir ļoti nepieciešams darīt laimīgus citus,lai pats kļūtu laimīgs. 

Cilvēks nav radīts, lai saprastu dzīvi, bet gan, lai to dzīvotu. 

Vajadzētu apsēsties un paraudzīties patiesībai acīs. Ja savu problēmu risināšanai veltītu kaut pusi laika, ko patērējam uztraucoties, mums nebūtu nekādu raižu. Raizēšanās ir tikai slikts paradums, ko esam piesavinājušies.

Iemācīsimies izdzīvot katru jaunu dienu un neaizņemties raizes no biedējošās rītdienas. 

Grāmata man patika, un noteikti to kādreiz vēl pašķirstīšu. 
Sandra