otrdiena, 2016. gada 18. oktobris

Dzīves svinēšana.

Esmu pasākusi dažas grāmatas lasīt ar ausīm :)))) Šī man ir jau otrā klausāmgrāmata.  Vispār man šis lasīšanas veids tīri labi iet pie sirds. :)) 

Par pašu "Dzīves svinēšanu". 
Ja godīgi jāsaka, tad patika sižets, cilvēks aizgājis, pārējie atceras laiku kas bijis kopā ar viņu. Bet!?- tas ! tas bija aprakstīts man nepatika, dažu brīdi likās kā murgs, no kura mani pamodināja pa retam sulīgam teicienam. Es gan neesmu mēģinājusi te guglēt un meklēt no kuras puses ir Ikstenas saknes, bet vārdi vāķi, vāķīšana man bija šādā nozīmē dzirdami pirmo reizi.  Arī tie stāstītāju laiki man likās traki mētāti pa gadiem un pasaulēm.  Un ja man jāsaka, vai es aizdomājos, par dzīves jēgu un cilvēku atmiņām pēc aizgājēja, tad manā dzīvē to pārdomu brīžu ir bijis pietiekoši un romāna noklausīšanās manī neko nemainīja. 

Vienīgais kas man izraisīja smaidu ir tas, ka klausoties es tiešām izšuvu... un ar krāsainu diegu.... :)))))) 

"Viņa domāja, ka mīlestība ir roku darbs. Ka pacietīgi jāsēž pie nepārredzama smalka auduma un, mainot krāsas, rūpīgi jāizšuj. Lai veidojas gluds zīmējums, kurš saglabātos simt gadu un nākamajā paaudzē aiz nākamās radītu neticību, ka tādu darbu iespējams paveikt ar rokām.
Mēs gulējām pie atvērtas krāsns uz grīdas tuvāk ugunij un siltumam, un es viņai stāstīju par rūsas plankumiem, kādus uz veciem izšuvumiem atstāj laiks, par caurumiem, ko tajos izgrauž žurkas vai kodes, par to, kā tie dilst, bezpalīdzīgi gaidīdami savu galu, ja nav neviena, kas tos iznīcinātu. Viņa smaidīdama sniedzās pie manis un teica, ka ticot, ka ir lietas, kas pastāv mūžīgi. Gaisma, kas no krāsns apspīdēja viņas augumu, pastāvēja mūžīgi. Un mana vēlēšanās pieskarties šīs gaismas atspulgam bija mūžīga. Es ļāvos un biju mainīgi krāsains diegs viņas adatā. Un noraudzījos, cik nopietni viņa pūlas mūžībai."

"Dzīvotgriba ir sīksta kā efeja vecos mūros."

"Krāšņiem ziediem ir rūgti augļi."


"Mīlestība ir labāka par dzīvi, un dzērves lido augstāk par debesīm."

Šī nav grāmata, ko es kādreiz lasītu, vai pat klausītos otreiz, arī savā grāmatu plauktā diemžēl to nepaturētu. 

Sandra

otrdiena, 2016. gada 11. oktobris

Kad dievs bija trusis

Sāra Vinmane

Man sagribējās :))) izlasīt kādu grāmatu ne no mana plaukta jeb tā teikt- gribēju vienkāršu parastu romānu :)))) un iegājusi pie Luīzes, teicu, lai man iedod kādu grāmatu. man tika piešķirtas lasīšanas izvēlei divas grāmatas un abu nosaukumos bija vārds Dievs... vienai ar mazo burtu,otrai ar lielo :)

Nu jūs jau sapratāt kuru es izvēlējos....

Grāmata patika, bija laba..patika valoda, tāda savādāka.. ar izteicieniem, domu traktējumu... vārdu salikumiem... Šo savādāko valodu pamanīju jau izlasot pirmās lappuses... li arī grāmatu sāku lasīt pirms trijiem naktī, un otrā dienā lekcijas, man negribējās to nolikt. Izlasīju ātri.. nu priekš manīm, jo es šo grāmatu lasīju arī no rītiem, un pat pa dienu :)))) jāaaa...  man neraksturīgi...

      "Pats pirmais, kas mums jāatrod,"sacīja misters Golans,"ir jēga dzīvot,-un viņš paskatījās uz mazajām, krāsainajām tabletītēm savā saujā un aši norija tās. Un tad sāka smieties. 
      "Skaidrs," es noteicu un arī sāku smieties, taču sāpes, kas iedzēla man kuņģī, kāds psihologs pēc daudziem gadiem diagnosticēja kā nervus. 
      Tad viņš atvēra grāmatu, ko allaž nēsāja līdzi, un sacīja:"Kāpēc dzīvot, ja nav jēgas? Eksistencei ir nepieciešams mērķis, lai spētu ar cieņu panest dzīves sāpes un lai būtu jēga turpināt. Šī nozīme ir jāatrod sirdī, nevis galvā. Mums jāizprot savu ciešanu nozīme." 
      Es skatījos uz viņa vecajām rokām, tikpat sausām kā lapas, ko viņš pāršķīra. Viņš raudzījās nevis manī, bet gan griestos, it kā viņa ideāli jau būtu ceļā uz debesīm.  Man nebija ko teikt, un es jutos spiesta klusēt, tik grūti saprotamu domu sagūstīta.  Toties man drīz ieniezējās kāja: psoriāzes josliņa, patvērusies zem kapzeķes, sāka svilt un tūkt, un to vajadzēja steidzami pakasīt- sākumā lēnām, bet pēc tam ar nevaldāmu sparu, kas izkliedēja burvību istabā.
      Misters Golans paskatījās uz mani, mazliet apjucis. 
      "Kur es paliku?"viņš jautāja.
      Es mirkli vilcinājos, iekams klusu atbildēju:
     "Pie ciešanām." 

     "Vai jūs tiešām nesaprotat?" teicu vēlāk tajā pašā vakarā, kad vecāku viesi klusēdami sēdēja ap fondī trauku. Istabā iestājās klusums, liegi burbuļoja grijēra un Ementāles siera dvakojošais maisījums. 
    "Tas, kuram dzīvē ir savs "kāpēc" spēj izturēt gandrīz jebkuru "kā", "es svinīgi paziņoju un ar uzsvaru piebildu: "Tas ir Nīče."
    "Tev sen būtu jāguļ, nevis jāprāto par nāvi,"sacīja misters Hariss, kurš dzīvoja mājā numur trīsdesmit septiņi. Viņš pastāvīgi bija sliktā garastāvoklī, kopš pērnajā gadā viņu bija pametusi sieva pēc savas šās dēkas ar (čukstus) "otru sievieti". 
     "Es gribētu būt ebrejiete," es pavēstīju,kad misters Hariss iemērca burbuļojošā sierā lielu maizes gabalu. 
"Par to mēs parunāsim rīt,"noteica tēvs, pieliedams glāzēs vīnu. 
   
 Ir rudens, būs ziema un man liekas ka jebkuram atradīsies laiks labai grāmatai.
Sandra